Kas notiek ar mums – cilvēkiem šajā nemierīgajā laikā?

Šobrīd vienaldzīgo nav! Ir dusmīgie, ir skumjie, ir naidīgie un izpalīdzīgie….tā varētu saukt bezgalīgi. Un tas ir labi, ka mums ir emocijas, nostāja, ka neesam vienaldzīgi un noslēpušies, izliekoties, ka uz mums tas neattiecas.

Es arī nevaru stāvēt malā, kaut man nav lieka miljona, man nav pieredzes un prasmes ekstremālās situācijās, bet man ir cilvēciska vēlme palīdzēt kā es protu un varu. Mana meita Agnese ir apveltīta ar lielu labestību un līdzi jušanu, tāpēc domāja, kā viņa var palīdzēt šajā grūtajā situācijā nonākušajiem Ukrainas cilvēkiem. Viņas iniciatīvu pamanīja arī citi labi cilvēki. Un tā uztapa Izsoles platforma https://ukrainascilvekiem.lv/ , kurā labi ļaudis piedāvā savus darbiņus, pakalpojumus, citi labi ļaudis tos nosola un rezultātā iegūtie līdzekļi nonāk ziedot.lv kasē, kur tālāk tiek novirzīta tieši tajā brīdī vajadzīgajām lietām un pakalpojumiem. Mēs ar mazumiņu dodam savu pienesumu.

Kāpēc es to stāstu? Ne jau tāpēc, ka gribētu palielīties, ka kaut ko daru un ne tāpēc, ka alkstu pateicības. Manī rada bažas ne viena vien cilvēka nostāja – “ko jūs te ņematies, tas jūsu eiro neko nedos, labāk padomājiet par Latvijas cilvēkiem…un tie Ukrainas karogi jau piegriezušies, cik ilgi tie te stāvēs? Ko ta man tagad būs jārunā ukraiņu valodā arī? Kāda jēga man dot savu pakalpojumu, ja to nosola zemāk par vērtību..” Šos vārdus ir nācies dzirdēt un lasīt – baisi!

Baisi, ka starp mums ir tik daudz šādi domājošu cilvēku. Katrs eiro ir no svara! Un, ticiet man, tie, kas palīdz šobrīd Ukrainas cilvēkiem, palīdz arī Latvijas cilvēkiem, mēs tikai par to nebļaustāmies, vienkārši darām! Un, kas par to, ka mans pakalpojums tiktu nosolīts par krietni mazāku summu, nekā tas vērts – tas nozīmē, ka kāds, kurš nevarēja atļauties par pilno vērtību, tagad šo pakalpojumu varēja nopirkt – tā ir palīdzība arī mums pašiem savā starpā! Ir jāskatās tālāk par savu degungalu! Jēga ir tajā, ka mums ir vēlme kaut ko darīt un mēs to arī darām!

Šis ieraksts manās domās tapa jau kādu brīdi, bet nevarēju saņemties uzrakstīt. Ne tāpēc, ka man bail paust savu nostāju, bet tāpēc, ka bija grūti. Grūti pieņemt, ka mēs šajā sarežģītajā laikā nespējam saskatīt labo, bet meklējam visur kādu melnumu, sējam naidu, nevis pastiepjam viens otram roku.. Un laikam visvairāk ir grūti pieņemt, ka mēs atsvešināmies, atsakāmies no komunikācijas, izvairāmies no kontaktiem savā starpā.

Ja Tev vajag ar kādu parunāt, izrunāt visu slikto, kas sakrājies, droši raksti vai zvani man – es uzklausīšu, nenosodīšu un nedošu padomus, bet padalīšos ar to miera sajūtu, kas mīt manī. Es ticu, ka viss būs labi, mums tikai jāsaglabā sevī labais – mīlestība, līdzjūtība, līdzcietība, labestība un pieņemšana. Galvenokārt, sevis pieņemšana un savu baiļu pieņemšana – baidīties ir normāli. Ja mēs nebaidītos, tad būtu jāsāk uztraukties…

Novēlu mums vienmēr gaišas un mierīgas debesis, skaidru prātu un līdzjūtīgu sirdi krūtīs!