Vai varam uzticēties cits citam?

Tā kā sa­dar­bī­ba ilga ga­diem, man pat ne­ie­nā­ca prātā pār­bau­dīt, vai viņa uz­ņē­mums vēl jop­ro­jām dar­bo­jas. To, ka ne­dar­bo­jas, at­klā­ju tikai tad, kad mūsu mācību sistēma vienā dienā ne­vē­rās vaļā….lieki teikt, ka mans stre­sa lī­me­nis pēk­šņi sa­snie­dza augst­ā­ko pun­ktu!

Ne­ie­s­līg­šu de­ta­ļās, bet nu tikai tagad esmu reāli at­ri­si­nā­ju­si visu šo prob­lē­mu, vei­do­jot jaunu mājas lapu, jaunu mācību sistēmu, ie­va­dot dau­dzus datus pil­nī­gi no jauna..

Ko man šī mā­cī­bu stun­da ie­mā­cī­ja? Ne jau to, ka ne­drīkst uz­ti­cē­ties cil­vē­kiem - ja mēs ne­uz­ti­cē­si­mies viens otram, tad mums nav ko darīt biz­ne­sā, nav at­tie­cī­bu ne ar ģi­me­ni, ne drau­giem, ne darba devējiem/darbiniekiem… Es tur­pi­nu ticēt, bet ne vairs tik vieg­li..

Šī ie­rak­sta mēr­ķis ir sa­sniegt tos, kam visi dati no­do­ti citu uz­ņē­mu­mu, cil­vē­ku rokās, mē­ģi­not visu pēc ie­spē­jas de­le­ģēt ci­tiem, at­brī­vo­jot sev laiku. Vai to ne­da­rīt? Pro­tams, ka darīt, tomēr pa­tu­rēt arī sev pil­nī­gu kon­tro­li, esot par ad­mi­nis­tra­to­ru savām datu bāzēm.

Katra lieta mums ko jaunu māca, kaut ko atņem, kaut ko iedod. Es fo­ku­sē­jos uz to, ko iedod. Man tagad ir jauna mājas lapa, jauna kursu lapa, jauns sa­dar­bī­bas par­tne­ris, jauna pār­lie­cī­ba par sevi un sa­viem da­tiem - ka tie ir dro­šī­bā un jop­ro­jām manā kon­tro­lē, kaut teh­nis­ki es tāpat ne­gra­sos mā­cī­ties prog­ram­mē­ša­nu(vis­maz pa­gai­dām :)), ne­gra­sos apgūt datu ana­lī­ti­ku un datu ad­mi­nis­trē­ša­nu.

Esmu op­ti­mists pēc dabas un ai­ci­nā­ju­ma! Ticu la­ba­jam cil­vē­kos un ticu, ka mums tiek dots tas, ko varam pa­celt un nest. Es varu daudz, tomēr gri­bē­tos, ka jānes maz­liet, tik cik ro­kasso­mi­ņā lien iekšā. Un - ik pa lai­kam pa drus­ci­ņai, nevis ve­zums vienā reizē. Ce­rams, savu devu esmu ilgam lai­kam sa­ņē­mu­si - tagad tikai uz priekšu!

Pal­dies vi­s­iem, kas bija ar mums kopā šajā laikā. Pal­dies manai brī­niš­ķī­ga­jai ģi­me­nei, kurai nācās uz­klau­sīt šīs prob­lē­mas… Pal­dies pasniedzējiem, ka ne­pag­rie­za mu­gu­ru, kaut var­būt gri­bē­jās… jo kurš grib darīt ne­pa­re­dzē­tu mil­zī­gu darbu? Pal­dies jau­na­jam sa­dar­bī­bas par­tne­rim, kurš visu šo ār­prā­tu pa­lī­dzē­ja sa­likt pa plauk­ti­ņiem! Un lie­lum-lie­lais pal­dies mūsu kur­san­tiem, kuri šo laiku bija kopā ar mums, pa­cie­tī­gi gai­dī­ja, kad varēs at­sākt mācības. Šo­ne­dēļ at­sāk­sim - tas ir kā no jauna uz­sākts pro­jekts! Lai mums iz­do­das!