Biznesa kompleksam 30, man kopā ar Biznesa kompleksu – 3,5 gadi!

Kad man bija gadi 18–20, man šķita, ka tad, kad man būs 30, dzīve būs bei­gu­sies – būšu veca beka, kuru jau vairs nekas ne­in­te­re­sē… 😊 Kad tie 30 pie­nā­ca, no­do­mā­ju – ak jel, kur bija mans prāts! Dzīve tikai sākās pēc 30, jo bei­dzot es ap­zi­nā­jos sevi, savas ie­spē­jas, spē­jas, gri­bē­ša­nu un va­rē­ša­nu! Sāku mā­cī­ties augst­sko­lās, no­li­ku au­to­va­dī­tā­ja tie­sī­bas, uz­cē­lām māju, bū­vē­jām savu sapņu pilis un au­dzi­nā­jām bēr­nus. Vai ar uz­ņē­mu­mu ir tāpat? Do­mā­ju, ka nē.

Uz­ņē­mu­mam 30 gadi ir pa­tie­šām no­zī­mīgs skait­lis – jo īpaši šajā laikā, kad viss rit un mai­nās ne­tve­ra­mā tempā, pār­stei­gu­mi, iz­ai­ci­nā­ju­mi ir uz katra stūra un pār­bau­dī­ju­mi seko vien pēc otra!

Man bija sa­pnī­tis (viens no ļoti dau­dziem…), ka kād­reiz man va­rē­tu pie­de­rēt sko­li­ņa, kurā es pati būtu pa­snie­dzē­ja, pie manis nāktu cil­vē­ki, kuri grib mā­cī­ties un pilnvei­do­ties, vi­ņiem pie manis patīk, jo ir mā­jī­gas tel­pas, viņi jūtas gai­dī­ti un saņem visu to pašu la­bā­ko, ko spēju dot! Vai sa­pnī­tis pie­pil­dī­jās? Lie­lā­ko­ties, jā!

Nav gluži tā, kā es biju do­mā­ju­si – no­di­bi­nā­šu savu sko­li­ņu, sākšu ar ma­zu­mi­ņu, pa­snie­dzot ie­sā­ku­mā se­mi­nā­rus, tad jau pa­ma­zām kādus kur­sus, tad pa­ma­zām kādu prog­ram­mu var­būt ak­re­di­tē­šu utt. Sa­nā­ca ci­tā­di – kā jau teicu savā ie­rak­stā Facebook – es sa­ņē­mu „bērnu ar vi­s­iem zā­ba­kiem” – jau ga­ta­vu skolu, ar va­re­nu vēs­tu­ri, ga­ta­vām mā­cī­bu prog­ram­mām, ar savām tra­dī­ci­jām un „ie­ras­to ta­ci­ņu”. Nav vieg­li ie­kāpt jau­nās kurpēs, bet ne par kri­pa­ti­ņu nav vieg­lāk ie­kāpt jau kādam citam ērtās, ie­nē­sā­tās kurpēs, kur kat­ram pirk­stam, kat­ram pēdas iz­cil­nī­tim ir jau ie­nē­sā­ju­sies sava vie­ti­ņa… Uhhh, ja es būtu zi­nā­ju­si, kas mani sa­gai­da, ne­zi­nu, ne­zi­nu, vai būtu le­ku­si šajā pie­dzī­vo­ju­mā ar ne­pa­re­dza­mo re­zul­tā­tu. Šī kurpju iz­vē­le lai­kam ne­bi­ja mana veik­smī­gā­kā – ne­sa­nā­ca bez pa­ma­tī­gas ie­nē­sā­ša­nas!

Kā tad tas no­ti­ka? Ie­sā­ku­mā mana sa­ska­re ar Biznesa kompleksu bija tīri pro­fe­sio­nā­la – mani pie­ai­ci­nā­ja kā se­mi­nā­ru lek­to­ri. Mani uz­ru­nā­ja tā brīža Biz­ne­sa kom­plek­sa īpaš­nie­ce Je­ļe­na Do­ro­fe­je­va. Je­ļe­na ir ap­brī­no­jams cil­vēks ar mil­zī­gu pie­re­dzi va­dī­ša­nā, or­ga­ni­zē­ša­nā un ko­mu­ni­kā­ci­jā. Vien­mēr ap­brī­no­ju, kā viņa tiek galā ar kaš­ķī­ga­jiem, ne­ap­mie­ri­nā­ta­jiem cil­vē­kiem, kā ne­ma­not liek sev sekot, kā viņa prot „visu sa­likt pa plauk­ti­ņiem”, kā prot likt sevi uz­klau­sīt un kā prot radīt iz­klai­dē­jo­šu at­mos­fē­ru. Ļoti in­te­re­san­ta un ko­lo­rī­ta per­so­nī­ba. To­reiz brau­kā­jām uz Val­mie­ru un Ventspi­li pie grā­mat­ve­žiem, kā arī pie­da­lī­jos Rīgas se­mi­nā­ros. Ļoti prie­cā­jos, ka ir tādi Grā­mat­ve­žu klu­bi­ņi, kur cil­vē­ki tie­kas jau ga­diem, ap­gūst ko jaunu, dalās pie­re­dzē un arī kopā iz­klai­dē­jas. Tas man lika atkal un atkal pie­krist uz­ai­ci­nā­ju­mam no­va­dīt kādu se­mi­nā­ru.

Tā pa­ma­zām ie­pa­zīs­to­ties, kopā pa­va­dot laiku brau­cie­nos, Je­ļe­na manī ie­rau­dzī­ja sava darba tur­pi­nā­tā­ju. Pēc pir­ma­jiem pie­dā­vā­ju­miem uz­reiz teicu nē – man bija tik no­slo­gots pe­riods, ka ne­bi­ja laika pat pa­do­māt par ko citu! Un tad, 2018. gada pa­va­sa­rī kaut kur no­klik­šķē­ja slē­dzī­tis un es pie­kri­tu. Go­dī­gi? Ne­bi­ja ne jaus­mas tajā brīdī, kā tas būtu ie­spē­jams! Es pār­ņē­mu tikai in­te­lek­tuā­lo īpa­šu­mu, jo visu uz­ņē­mu­ma „ba­gā­žu” ne­bi­ju ga­ta­va pār­ņemt – ne fi­nan­siā­li, ne psi­ho­lo­ģis­ki…

Un re, 2018. gada va­sa­rā at­ta­pos ar re­ģis­tra lē­mu­mu, ka esmu kļu­vu­si par īpaš­nie­ci. Pir­ma­jā brīdī liels prieks un lep­nums par sevi – es to iz­da­rī­ju!! Un tālāk? Tad tikai sākās jaut­rī­ba – es taču ne­zi­nā­ju ne 20% no visa tā, kas man būtu jā­zi­na! Kļuvu par iz­glī­tī­bas ie­stā­des di­rek­to­ri, kurai nav ne jaus­mas, no kuras puses „tai govij jāiet klāt”! Un es pirms tam do­mā­ju, ka esmu aiz­ņemts cil­vēks!?! Man ne­bi­ja ne jaus­mas, ko no­zī­mē rik­tī­gi aiz­ņemts cil­vēks, kuram jā­da­ra lie­tas, kuras tikko ap­gū­tas, ir 100 un viena ne­zi­nā­ma lieta, nav at­tie­cī­go prasmju un zi­nā­ša­nu ie­stā­des va­dī­ša­nā. Un tad es sa­pra­tu, ka īs­te­nī­bā es „no­pir­ku” grāmatvežu klubiņus – tā bija tā gal­ve­nā ro­zī­nī­te visā pī­rā­gā, ko es pa­tie­šām gri­bē­ju! Lai būtu no sirds iz­ai­ci­no­ši – se­ko­jo­šā gada sā­ku­mā va­ja­dzē­ja ie­sniegt do­ku­men­tus akreditēto programmu at­kār­to­tai ak­re­di­tā­ci­jai. KO? Kas tas par vellu, kā to vellu mazgā baltu, kas tam vel­lam ka­ba­tās? 😉 Mek­lē­ju kādu cil­vē­ku, kurš va­rē­tu uz­ņem­ties or­ga­ni­za­to­ris­kās un bi­rok­rā­ti­jas lie­tas, lai es varu darīt to, kas man vis­vai­rāk patīk – vadīt se­mi­nā­rus, lek­ci­jas, citus pa­sā­ku­mus… Ne­iz­de­vās! ☹ Nu ko, ie­slē­dzās mana spī­tī­ba, at­bil­dī­bas sa­jū­ta, per­fek­cio­nisms un vēlme vi­s­iem un sev pie­rā­dīt, ka tā ne­bi­ja kļūda – ka es varu ar to visu tikt galā. Un arī tiku!

Pati ie­mā­cī­jos sa­ga­ta­vot ne­pie­cie­ša­mos do­ku­men­tus, mek­lē­ju in­for­mā­ci­ju, pra­sī­ju pa­do­mus ci­tiem, ie­sais­tī­ju visu savu ģi­me­ni un citus pa­lī­gus, lai sa­ga­ta­vo­tos ak­re­di­tā­ci­jai. Iz­de­vās, viss iz­de­vās labāk, nekā spēju ie­do­mā­ties! Es kār­tē­jo reizi pie­rā­dī­ju pati sev, ka varu, ja gribu, ja iz­me­tu no gal­vas visas ie­ro­be­žo­jo­šās domas par to, ka es tak ne­mā­ku, ne­va­ru, ne­pro­tu, ne­zi­nu…

Kad jau šķita, viss ir super iz­de­vies, viss rit savu gaitu, uz­ņē­mums plaukst un zeļ – ie­ro­das svešs un ne­gai­dīts vie­sis no tālās zemes, kurš ap­griež kājām gaisā visu pa­sau­li un arī manu pa­sau­li! Kār­tē­jais iz­ai­ci­nā­jums, pār­bau­de uz iz­tu­rī­bu un iz­do­mu, kuru es un mēs iz­tu­rē­sim! Pil­nī­gi no­teik­ti!

Šob­rīd man ir su­pe­rīgs ko­lek­tīvs – mani ik­die­nas „ne­re­dza­mie” pa­lī­gi – mani bērni, vīrs, kurš gan jau, ka ne­ap­zi­nās, ka man pa­līdz, bet tie­šām pa­līdz – vis­vai­rāk ar at­bal­stu! Visas manas tra­kās, pir­ma­jā brīdī ne­ie­s­pē­ja­mās ide­jas viņš at­bal­sta un pie­ņem, sakot, ka es visu varu un man iz­do­sies.

Man ir ko­lo­sā­li, eru­dī­ti, ta­lan­tī­gi un pro­fe­sio­nā­li pa­snie­dzē­ji, kuri prot radīt pa­rei­zo at­mos­fē­ru mā­cī­bu au­di­to­ri­jā, kuri ir pe­da­go­gi pēc ai­ci­nā­ju­ma, nevis tāpēc, ka nav ko darīt! Es ļoti le­po­jos ar sa­viem pa­snie­dzē­jiem!

Man ir mīļas, mā­jī­gas, ērtas un gai­šas tel­pas, kurās ir prieks uz­tu­rē­ties gan kur­san­tiem, gan pa­snie­dzē­jiem. Ļoti cen­šos tās no­tu­rēt, lai nav jāiet prom… tas vie­sis no tālām zemēm ie­ve­dis savu kār­tī­bu, bet es ne­ļau­šu man at­ņemt to, kas ir mans sa­pnis!

Inga Pumpure rozā žaketē pie loga

Un pats gal­ve­nais – man jop­ro­jām ir prieks, ka man ir šis viss, par ko es pirms ga­diem pie­ciem pat ie­do­mā­ties ne­va­rē­ju! Un, ja man ir prieks, es ar to dalos! 😊

Mācies, kad un kur vēlies

Visi grāmatvežu profesionālās pilnveides kursi ir pieejami tālmācības režīmā – pieteikties var kaut tūlīt.

Apskatīt programmas