Kāpēc nav vēlēšanās runāt, ko teikt? Kāpēc klusums ir svarīgs?

Jā, kādu laiku patiešām negribējās neko publiski teikt, stāstīt…


Kāpēc tā? Kāpēc cilvēkam, kurš ikdienā runā ļoti daudz sava darba ietvaros, vairāk kā mēnesi nav vēlmes neko teikt? Kāpēc klusums ir mīļāks, svarīgāks un saudzējošāks?


Es domāju, ka gada sākums katram ir tāds lielāks vai mazāks pārdomu laiks. Mēs pārdomājam to, kas bijis iepriekšējā gadā, domājam, ko darīsim šajā gadā. Daudzi jaunā gadā uzsāk jaunas lietas, jaunas apņemšanās cenšas piepildīt, jaunus cerīgus plānus kaļ! Daži gaida jauno gadu pēc Ķīniešu kalendāra. Jā, arī man patīk piefiksēt, kad gads sākas pēc Ķīniešu horoskopa, jo tā ir kā tradīcija, ka katru gadu rakstu savus mērķus, sapņus un vēlmes uz sarkana papīra. Vai esmu māņticīga? Nē! Vai ticu šīm “sarkanajām vēstulītēm sev”? Jā! Nu, kā var neticēt, ja gadu gadiem man piepildās vismaz 80 – 90% no visa ieplānotā! Es jau zinu, kāpēc tā notiek – esmu ļoti mērķtiecīga un šos savus plānus arī pamazām realizēju. Protams, ir lietas, kas nesanāk, kaut kur iesprūst… Te savu darbu ļoti labi paveic čaklā draudzene prokrastinācija un labākais draugs perfekcionisms! 😊 Vai Tev arī ir šādi labākie draugi?


Atgriežoties pie klusuma tēmas. Kāpēc klusēt, kad tik daudzi izsaka savu viedokli par jebko, kad tik daudz kas notiek valstiskā un pasaules līmeni. Laikam jau tieši tāpēc, ka šobrīd ir tik pilna pasaule ar “speciālistiem”, kuriem jāizsaka viedoklis, ir tik daudz “sekotāju” šai verbālajai caurejai (atvainojos, bet citādi to nosaukt nevaru), ka gribas palikt malā. Gribas pasargāt sevi, savus tuvākos un savu vidi. Piesārņojums, kas nāk no jebkura mēdija, ir patiešām briesmīgs! Gribas dzirdēt labas lietas, gribas redzēt sauli un smaidus, gribas redzēt laimīgas cilvēku sejas bez aizsegiem, gribas samīļot visus labos cilvēkus uz pasaules, nebaidoties ko saķert..


Decembris un vēl daži mēneši pirms tam bija ļoti intensīvi – mācījos trīs dažādas programmas un rezultātā ieguvu 2 sertifikātus koučinga prasmēs un vienu dokumentu, kurš apliecina manas prasmes digitālajā mārketingā. Bija gan radoši, gan intensīvi, gan interesanti! Viss, ko es iemācos, man dod vairāk priekšrocības un iespējas piepildīt manus sapņus un mērķus. Arī tos, kuri katru gadu tiek ierakstīti sarkanajā vēstulītē! 😉



Šobrīd baudu atpūtu – tiešām baudu! Pirmo reizi savā aktīvā darba dzīvē esmu izvēlējusies atvaļinājumu, kurš iepriekš man šķita derīgs tikai “pensionāriem”. Tagad pati nemaz nejūtos kā pensionārs! 😊 Kopā ar vīru baudām meža burvību, jūras šalkas, garas pastaigas gar jūru un pa mežu, līdzi paņemtās, sen neizlasītās grāmatas, kublu zem priežu zariem meža klusumā un mierā…pasakaini! Nekad nedomāja, ka šāda atpūta man radīs tik lielu prieku!


Tas nozīmē tikai to, ka man vajadzēja šo klusuma brīdi, man vajadzēja restartu, lai atkal ir ko teikt! Un šobrīd gribu teikt – viss turpinās un notiek! Par spīti visam sliktajam, par spīti negatīvismam, kas valda visapkārt, par spīti jebkādām negācijām, kas šauda savas indīgās mēles, mēs turpināsim jēgpilnu dzīvi, strādāsim jēgpilnu darbu un dalīsimies ar citiem tikai labajā un vērtīgajā.


Mīļie kolēģi grāmatveži, mēs izturēsim jebkādas pārmaiņas, būsim atbalsts saviem darba devējiem vai klientiem, turpināsim izglītoties, lai varam savas zināšanas un pieredzi likt pretī tumsonībai, nezināšanai un aplamībām!


Un, kad beigsies šis vīrusu laiks, atkal varēsim tikties ar foršajiem grāmatvežiem, atsāksim filmēt mūsu sarunas. Esiet kopā ar mums arī turpmāk! Ja vēlies būt viens no grāmatvežiem, ko aicinām uz sarunu, nekautrējies – mums katram un katrai ir savs foršums, sava odziņa ar ko padalīties un sava pieredze, kura nav nevienam citam, tikai Tev!


26 views0 comments

Recent Posts

See All