Biznesa kompleksam 30, man kopā ar Biznesa kompleksu – 3,5 gadi!

Kad man bija gadi 18-20, man šķita, ka tad, kad man būs 30, dzīve būs beigusies – būšu veca beka, kurai jau vairs nekas neinteresē.. 😊 Kad tie 30 pienāca, nodomāju – ak jel, kur bija mans prāts! Dzīve tikai sākās pēc 30, jo beidzot es apzinājos sevi, savas iespējas, spējas, gribēšanu un varēšanu! Sāku mācīties augstskolās, noliku autovadītāja tiesības, uzcēlām māju, būvējām savu sapņu pilis un audzinājām bērnus. Vai ar uzņēmumu ir tāpat? Domāju, ka nē.


Uzņēmumam 30 gadi ir patiešām nozīmīgs skaitlis – jo īpaši šajā laikā, kad viss rit un mainās netveramā tempā, pārsteigumi, izaicinājumi ir uz katra stūra un pārbaudījumi seko vien pēc otra!

Man bija sapnītis (viens no ļoti daudziem..), ka kādreiz man varētu piederēt skoliņa, kurā es pati būtu pasniedzēja, pie manis nāktu cilvēki, kuri grib mācīties un pilnveidoties, viņiem pie manis patīk, jo ir mājīgas telpas, viņi jūtās gaidīti un saņem visu to pašu labāko, ko spēju dot! Vai sapnītis piepildījās? Lielākoties, jā!


Nav gluži tā, kā es biju domājusi – nodibināšu savu skoliņu, sākšu ar mazumiņu, pasniedzot iesākumā seminārus, tad jau pamazām kādus kursus, tad pamazām kādu programmu varbūt akreditēšu utt. Sanāca citādi – kā jau teicu savā ierakstā Facebook – es saņēmu “bērnu ar visiem zābakiem”- jau gatavu skolu, ar varenu vēsturi, gatavām mācību programmām, ar savām tradīcijām un “ierasto taciņu”. Nav viegli iekāpt jaunās kurpēs, bet ne par kripatiņu nav vieglāk iekāpt jau kādam citam ērtās, ienēsātās kurpēs, kur katram pirkstam, katram pēdas izcilnītim ir jau ienēsājusies sava vietiņa.. Uhhh, ja es būtu zinājusi, kas mani sagaida, nezinu, nezinu, vai būtu lekusi šajā piedzīvojumā ar neparedzamo rezultātu. Šī kurpju izvēle laikam nebija mana veiksmīgākā – nesanāca bez pamatīgas ienēsāšanas!


Kā tad tas notika? Iesākumā mana saskare ar Biznesa kompleksu bija tīri profesionāla – mani pieaicināja kā semināru lektoru. Mani uzrunāja tā brīža Biznesa kompleksa īpašniece Jeļena Dorofejeva. Jeļena ir apbrīnojams cilvēks ar milzīgu pieredzi vadīšanā, organizēšanā un komunikācijā. Vienmēr apbrīnoju, kā viņa tiek galā ar kašķīgajiem, neapmierinātajiem cilvēkiem, kā nemanot liek sev sekot, kā viņa prot “visu salikt pa plauktiņiem”, kā prot likt sevi uzklausīt un kā prot radīt izklaidējošu atmosfēru. Ļoti interesanta un kolorīta personība. Toreiz braukājām uz Valmieru un Ventspili pie grāmatvežiem, kā arī piedalījos Rīgas semināros. Ļoti priecājos, ka ir tādi Grāmatvežu klubiņi, kur cilvēki tiekas jau gadiem, apgūst ko jaunu, dalās pieredzē un arī kopā izklaidējas. Tas man lika atkal un atkal piekrist uzaicinājumam novadīt kādu semināru.


Tā pamazām iepazīstoties, kopā pavadot laiku braucienos, Jeļena manī ieraudzīja sava darba turpinātāju. Pēc pirmajiem piedāvājumiem uzreiz teicu nē – man bija tik noslogots periods, ka nebija laika pat padomāt par ko citu! Un tad, 2018.gada pavasarī kaut kur noklikšķēja slēdzītis un es piekritu. Godīgi? Nebija ne jausmas tajā brīdī, kā tas būtu iespējams! Es pārņēmu tikai intelektuālo īpašumu, jo visu uzņēmuma “bagāžu” nebiju gatava pārņemt – ne finansiāli, ne psiholoģiski..


Un re, 2018.gada vasarā attapos ar reģistra lēmumu, ka esmu kļuvusi par īpašnieci. Pirmajā brīdī liels prieks un lepnums par sevi – es to izdarīju!! Un tālāk? Tad tikai sākās jautrība – es taču nezināju ne 20% no visa tā, kas man būtu jāzina! Kļuvu par izglītības iestādes direktori, kurai nav ne jausmas, no kuras puses “tai govij jāiet klāt”! Un es pirms tam domāju, ka esmu aizņemts cilvēks!?! Man nebija ne jausmas, ko nozīmē riktīgi aizņemts cilvēks, kuram jādara lietas, kuras tikko apgūtas, ir 100 un viena nezināma lieta, nav attiecīgo prasmju un zināšanu iestādes vadīšanā. Un tad es sapratu, ka īstenībā es “nopirku” grāmatvežu klubiņus – tā bija tā galvenā rozīnīte visā pīrāgā, ko es patiešām gribēju! Lai būtu no sirds izaicinoši – sekojošā gada sākumā vajadzēja iesniegt dokumentus akreditēto programmu atkārtotai akreditācijai. KO? Kas tas par vellu, kā to vellu mazgā baltu, kas tam vellam kabatās? 😉 Meklēju kādu cilvēku, kurš varētu uzņemties organizatoriskās un birokrātijas lietas, lai es varu darīt to, kas man visvairāk patīk – vadīt seminārus, lekcijas, citus pasākumus… Neizdevās! ☹ Nu ko, ieslēdzās mana spītība, atbildības sajūta, perfekcionisms un vēlme visiem un sev pierādīt, ka tā nebija kļūda – ka es varu ar to visu tikt galā. Un arī tiku!


Pati iemācījos sagatavot nepieciešamos dokumentus, meklēju informāciju, prasīju padomus citiem, iesaistīju visu savu ģimeni un citus palīgus, lai sagatavotos akreditācijai. Izdevās, viss izdevās labāk, kā spēju iedomāties! Es kārtējo reizi pierādīju pati sev, ka varu, ja gribu, ja izmetu no galvas visas ierobežojošās domas par to, ka es tak nemāku, nevaru, neprotu, nezinu…


Kad jau šķita, viss ir super izdevies, viss rit savu gaitu, uzņēmums plaukst un zeļ – ierodas svešs un negaidīts viesis no tālās zemes, kurš apgriež kājām gaisā visu pasauli un arī manu pasauli! Kārtējais izaicinājums, pārbaude uz izturību un izdomu, kuru es un mēs izturēsim! Pilnīgi noteikti!

Šobrīd man ir superīgs kolektīvs – mani ikdienas “neredzamie” palīgi – mani bērni, vīrs, kurš gan jau, ka neapzinās, ka man palīdz, bet tiešām palīdz – visvairāk ar atbalstu! Visas manas trakās, pirmajā brīdī neiespējamās idejas viņš atbalsta un pieņem, sakot, ka es visu varu un man izdodies.

Man ir kolosāli, erudīti, talantīgi un profesionāli pasniedzēji, kuri prot radīt pareizo atmosfēru mācību auditorijā, kuri ir pedagogi pēc aicinājuma, nevis tāpēc, ka nav ko darīt! Es ļoti lepojos ar saviem pasniedzējiem!

Man ir mīļas, mājīgas, ērtas un gaišas telpas, kurās ir prieks uzturēties gan kursantiem, gan pasniedzējiem. Ļoti cenšos tās noturēt, lai nav jāiet prom…tas viesis no tālām zemēm ievedis savu kārtību, bet es neļaušu man atņemt to, kas ir mans sapnis!



Un pats galvenais – man joprojām ir prieks, ka man ir šis viss, par ko es pirms gadiem pieciem pat iedomāties nevarēju! Un, ja man ir prieks, es ar to dalos! 😊

40 views0 comments